Īsā intervija ar Floristikas kursu pasniedzēju Vitu Rozenbergu

1. Kāda bija Tava ikdiena pirms atklāji sev ziedu kārtošanas mākslu?

Ar Floristiku es iepazinos diezgan pasen, kad mācījos vēl uz režisoriem un aktieriem Kultūras Koledžā, man bija sapnis iemācīties kārtot ziedus tā kā, nobildēts ir fotogrāfijās, kalendāros un citās bildēs , kur varēja redzēt kompozīcijas. Ar ziediem esmu kopā kopš es sevi atceros,jo mans tēvs audzēja puķes tirdzniecībai, tā ka puķu biznesā esmu kopš mazotnes. Man palaimējās un es nokļuvu  pie vadošās floristes Latvijā Ilzes Spangeres, kur apguvu pašus pamatus floristikā un uzreiz pēc tam sāku strādāt pie Aigara Cinovska, kam tajā laikā bija diezgan liels ziedu tirdzniecības tīkls, mani šis darbs tik ļoti saistīja ,ka par aktrises karjeru vairs pat nedomāju.

2.Kas Tevi ievilināja floristikas pasaulē?

Es nevarētu teikt,ka mani kāds ievilināja, tas bija ļoti pašsaprotami, ka ši vide mani interesēja, jo ziedi jau bija manis neizvēlētā ikdiena.

3.Kādi bija Tavi pirmie soļi saskaroties ar ziediem, to daudzveidību? Cik viegli vai grūti Tev izdevās ar to saaugt?

Kā jau teicu, mans sapnis bija iemācītie kārtot ziedus kā bildēs un arī filmās, it sevišķi, kad rādīja kāzas. Es gan nebiju domājusi, ka savu profesiju saistītu ar Florista darbu, bet tas bija tik interesanti un radoši un es sapratu, ka šinī nozarē es sevi varēšu vairāk realizēt profesionāli, kā personību un es neesmu kļūdījusies. No mazotnes man nebija ilūziju, ka tas ir viegls darbs. Man par piemēru bija mans tēvs. Es redzēju, ko tas prasa no cilvēka, bet šis darbs mani nebiedēja. Un šeit arī atbilde, ka mani pirmie soļi ar ziediem bija tad, kad es pat vēl nemācēju staigāt, līdz ar ko tas bija mans dzīves veids, manas rotaļas ar puķu sīpoliem un dobēm.

4.Ko Tu ieteiktu jaunajiem censoņiem, lai iedvesmotu viņus nebaidities sekot savam sapnim?

Jaunajiem censoņiem es teiktu, ka vienalga kāds būtu viņu sapnis, ja tam pieliktu klāt darbību tad sapnis vairs nav sapnis, bet tas pārtop īstenībā, un nav jābaidās būt savādākam, atdot sevi ziedu pasaulei, jo mums liekas, ka florists, tā ir māksla pakļaut ziedus, bet īstenībā ir pavisam otrādi, mēs iemācāmies pakļauties ziediem, un tas ir neizsakāmi interesanti.